Empātija ir mūsu uzvedības būtiska sastāvdaļa. Neatkarīgi no tā, vai mācāmies par pagātni vai orientējamies sociālajā situācijā, mēs izmantojam empātiju, lai sazinātos ar citiem un vadītu savas reakcijas. Bet vai suņi jūtas tāpat? Ir skaidrs, ka suņi izjūt dažas emocijas, taču līdz nesenam laikam lielākā daļa pētnieku uzskatīja, ka empātija ir ārpus suņiem. Bet šī vienprātība mainās. Jautājums nav pilnībā atrisināts, taču jaunākie pētījumi liecina, ka suņi jūt empātiju vai vismaz kaut ko līdzīgu.
Emocionālā teorija un empātija
Emocijas ir grūti pētīt, īpaši dzīvniekiem. Kā zināt, ko jūt dzīvnieks, ja nevarat ar to sarunāties? Jau ilgu laiku pētnieki ir vienojušies, ka suņi izjūt vienkāršas emocijas, piemēram, satraukumu, skumjas, dusmas un trauksmi. Taču par sarežģītākām lietām, piemēram, kaunu, vainu un līdzjūtību, joprojām var diskutēt.
Cilvēkos mazuļi attīsta visas vienkāršās emocijas līdz dažu mēnešu vecumam. Taču sarežģītākas emocijas nerodas tik ātri. Tie ilgst līdz dažu gadu vecumam. Dominējošā teorija ir tāda, ka suņi nekad neattīsta spēju izjust šīs emocijas, tostarp empātiju. Tā vietā daudzi pētnieki domāja, ka suņi satraucas, redzot briesmu pazīmes, piemēram, mazulis raud, dzirdot cita mazuļa raudu. Taču jaunie pētījumi liecina, ka suņu emocijas ir sarežģītākas.
Empātiju un ciešanas pētījumi
Viens no svarīgākajiem nesenajiem pētījumiem par empātiju bija 2017. gadā veikts pētījums, kurā suņi vēroja, kā saimnieks un svešinieks strādāja pie mīklas. Viens cilvēks runātu vai dungotu, bet otrs raudātu. Ja suņi juta empātiju, pētnieki gaidīja, ka viņi mēģinās mierināt to, kurš raudāja, it īpaši, ja tas bija viņu saimnieks. Ja viņi vienkārši kļūtu nomākti, viņi, visticamāk, skrietu pie sava īpašnieka pēc mierinājuma neatkarīgi no tā, kurš raudāja. Galu galā ne katrs suns atbildēja uz asarām. Taču daudzi suņi mēģināja mierināt raudātāju, lai arī kurš tas būtu.
Gadu vēlāk citā pētījumā tika mērīts suņu stresa līmenis, vērojot, kā viņu saimnieks raud. Viņi atklāja, ka lielākā daļa suņu bija nomocīti un daudzi ātrāk devās pie saimniekiem, kad saimnieki raud. Taču interesantais rezultāts bija tāds, ka suņi, kuri mēģināja palīdzēt saviem saimniekiem, bieži bija mazāk pakļauti stresam nekā suņi, kuri to nedarīja. Tas liecina, ka atbildes nebija tikai suņi, kurus satrauca raudāšana. Tā vietā pētnieki izvirzīja teoriju, ka visi suņi juta empātiju, bet dažiem suņiem bija labāka emocionālā kontrole, kas ļāva viņiem sākt darboties.
Pēdējā pētījumā par suņu uzvedību tika pētīta suņu reakcija uz ierakstītām cilvēku un suņu skaņām. Šis pētījums atklāja, ka suņiem ir spēcīgāka reakcija uz negatīvām skaņām (piemēram, raudas un vaimanas) nekā pozitīvas un neitrālas skaņas. Tika arī konstatēts, ka suņi spēcīgāk reaģē uz cilvēku un suņu ierakstiem viņu mājsaimniecībās.
Pēdējās domas
Saskaitot visus šos pētījumus, ir diezgan skaidrs, ka suņi izjūt empātiju. Viņiem rūp, vai citi cilvēki un suņi ir nomocīti, un daudzi suņi mēģinās palīdzēt. Viņi arī vairāk rūpējas par citiem, ja viņiem jau ir saikne ar viņiem. Tas attiecas uz cilvēkiem - arī lielākā daļa cilvēku ir empātiskāki pret mīļajiem nekā svešiniekiem.
Varam arī teikt, ka emocionālā attīstība dažādiem suņiem ir atšķirīga - daži suņi ir empātiskāki nekā citi vai vismaz vairāk vēlas rīkoties saskaņā ar to. Lai gan mēs precīzi nezinām, kas notiek jūsu suņa prātā, kad jūs labi raudāt, var droši teikt, ka jūsu suns patiešām rūpējas.
